Es esmu karstgalvis, kas reizēm izpaužas nevis kā raupjums, bet gan kā tieša dusmība.
Tomēr es vienmēr atrodu sev attaisnojumus: mana sirds nav slikta, un neliels izsmalcinātības trūkums nav liels grēks. Darbā, kad es zaudēju savaldību, mani priekšnieki un kolēģi ir saprotoši – es to nedaru apzināti, vienkārši pēc tam atvainojos. Mājās visi ir tuvi ģimenes locekļi, un dusmu izpausme patiesībā liek man šķist svarīgākam.
Pēc dēla piedzimšanas es domāju, ka varu turpināt būt tikpat iedomīga un biedējoša kā iepriekš. Viņš taču ir mans mazais vīriņš, noteikti viņam ir jāsamierinās ar mani?
Cerības vienmēr ir jaukas, realitāte vienmēr ir nežēlīga.
Bērna primārā gribasspēka, kas ir spēcīgāka nekā jebkuram pieaugušajam, dēļ es nespēju izskaidrot: „Mammu ir grūti, mammu strādā tik smagi...”
Kas man piedāvās izeju? Kāda mokas! Apskatoties apkārt, es varu tikai mierināt sevi: laiks mainīt taktiku, pieņemt lēnāku tempu. Galu galā, kurš cits, ja ne es pati, piestiprināju zvaniņu pie tīģera kakla?