Reizēm tu mani meklē, stiepies pēc manas rokas. Tava pēkšņā parādīšanās joprojām aizkustina manu sirdi. Taču esmu iemācījusies valkāt masku tavā priekšā — ne siltu, ne aukstu, ne sāļu, ne garšīgu. Es smejos bez rūpēm, un tās lētās asaras vairs nekrīt.
Tikai pēc ilga laika, tikai tad, kad vairs nav kur atkāpties, mēs saprotam, ka to, ko reiz ar savām rokām esam izmetuši, vairs nekad nevarēsim atrast.
Es joprojām ticu mīlestībai, bet vairs neticu, ka tā var ilgt mūžīgi.
Tu pēkšņi man atgādināji, ka laiku, kopš mēs pazīstam viens otru, var skaitīt gados.
Pēc tam, kad esmu ar tevi nogājis šo ceļa posmu, arī tu esi kļuvis par ceļu, pa kuru esmu gājis.
Es zinu, ka aizmirst ir viegli — vienkārši novērš skatienu, pārtrauc domas, atlaiž atmiņas, un tās izgaist kā debesis pēc uguņošanas.
Tikai tad, kad tu redzi cauri visam, tu saproti, ka zaudējums nes lielāku mieru nekā piederība.
Nekas nav neaizmirstams. Laiks izdzēsīs tevi — vispirms tavu seju, tad tavu balsi, visbeidzot tavus vārdus. Ne tagad, bet kādu dienu.
Tā mēs izkliedzamies laika vējos. Paskatoties atpakaļ, mēs neredzam nekādas pēdas no mūsu kopīgiem mirkļiem, lai gan reiz mēs tik cieši turējāmies kopā.
Kad gan ceļojums, gan galamērķis ir sasniegts, palikt ilgāk šķiet pat sev pašam kā alkatība.
Dziļi apraktie vārdi nav apzināti slēpti; vienkārši ne visas sāpes var izkliedēt skaļi.
Es neesmu izvairījies no tevis, ne arī no sevis.
Es tikai esmu padodies tev, nekad neaizmirstot.